“Vai tā pie jums dara vienmēr?” – viņš izbrīnīts jautāja, vērojot ainu, kas mums šķiet pavisam ikdienišķa
Kaimiņiene nupat bija pārliekusies pār sētu, lai pasniegtu milzīgu maisu ar tikko plūktiem kabačiem, bet pretī, kā pašsaprotamu pateicību, saņēma vēl siltus, tikko no krāsns izvilktus ābolu pīrāga gabalus. Tas notika pavisam parastā Latvijas lauku ciemā, tālu no pilsētas kņadas, kur viņš bija nolēmis pavadīt savu pagājušo vasaru.
Nesen es uzgāju kādu blogu, ko raksta vīrietis, kurš iemīlējās latviešu meitenē, apprecējās un nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā. Lasot viņa ierakstus, es smaidīju, jo viņš milzīgu uzmanību pievērsa lietām, kuras mēs, šeit dzīvojot, uztveram kā gaisu, ko elpojam – pilnīgi nemanāmas un pašsaprotamas detaļas.
Pagājušajā vasarā viņi kopā izbaudīja dzīvi laukos. Tā nebija nekāda tūristu “paraugmāja” vai speciāli izveidots etnogrāfiskais ciematiņš ar glīti nokrāsotām sētām un gidiem. Nē, tā bija visparastākā Latvijas lauku realitāte – ar nedaudz šķībiem žogiem, kupliem sakņu dārziem, kur dilles aug griezdamās, ziņkārīgiem kaimiņiem un to vienīgo autobusu, kas uz pilsētu aizvizinās pāris reižu dienā. Tā bija vieta, kur nejauši ceļotāji parasti neieklīst, jo tur nav neviena oficiāla apskates objekta, ja neskaita dabas mieru. Nav asfaltētu ceļu un trotuāru.
Es lēni šķirstīju viņa blogu un ik pa brīdim pieķēru sevi pie domas: daudz ko no tā, ko viņš apraksta kā brīnumu, es esmu pieredzējusi no pavisam cita skatu punkta. Es pati gadiem ilgi esmu dzīvojusi laukos un pazīstu šo mierīgo, bet reizēm skarbo ritmu no iekšienes. Turklāt man ir ar ko salīdzināt – esmu trīs reizes viesojusies ASV, kopumā nobraucot pa dažādiem štatiem vairāk nekā 10 000 kilometru. Es diezgan labi zinu, kāda ir tā īstā, neizskaistinātā Amerikas provinču dzīve, ko nerāda Holivudas filmās.
Tāpēc viņa neviltotais pārsteigums par mūsu ikdienu man šķita ļoti interesants. Lūk, par kādām tēmām viņš rakstīja visbiežāk un ko es pati par to visu domāju. Cilvēkam, kurš pirmo reizi nonāk Latvijas lauku vidē, realitāte bieži vien izrādās krietni krāšņāka un neparastāka par jebkurām cerībām.
1. Kaimiņi un savstarpējā palīdzība
Laukos pirmais, kas neviļus piesaista uzmanību, ir kaimiņu attiecību dinamika. Šeit kaimiņi nav vienkārši cilvēki, kas dzīvo blakus – viņi ir neformāls atbalsta tīkls, kas vienmēr ir gatavs nākt palīgā. Pieskatīt māju, kamēr saimnieki ir prom, aizvest līdz blakus ciemam vai pilsētai, aizdot vajadzīgo instrumentu vai vienkārši padalīties ar ražu. Un pats svarīgākais – tas notiek bez jebkādām oficiālām vienošanām vai iepriekšēja pieraksta. Tas vienkārši notiek starp citu, it kā dabiski.
Rietumu pilsētas realitātē šādas lietas parasti tiek uztvertas kā pakalpojums, kas jāsaskaņo mēnesi iepriekš, vai arī par to tiek maksāts. Pie mums laukos es regulāri redzu, kā cilvēki palīdz cits citam vienkārši tāpat. Es pati pagājušajā vasarā vairākkārt aizvedu vietējo vīru no veikala līdz mājām, kad sastapu viņu uz ceļa ar smagiem iepirkumu maisiem. Nevienam neienāktu prātā par to prasīt samaksu vai gaidīt īpašu pateicību – tā ir mūsu sociālā higiēna, kas laukos joprojām strādā izcili.
2. Dzīve bez scenārija un plānošanas
Cilvēkam, kurš uzaudzis vidē, kur katra minūte ir saplānota, Latvijas lauku spontanitāte šķiet kaut kas mistisks. Viņam bija neierasti, ka kaimiņš var vienkārši pieklauvēt pie durvīm un ienākt “uz krūzi tējas”, bez jebkāda brīdinājuma. Cilvēki var vienkārši sanākt kopā siltā vasaras vakarā uz terases vai pie ugunskura.
Viss notiek it kā pašplūsmā – kāds atnāk nedaudz agrāk, kāds pievienojas vēlāk. Uz galda tiek likts viss, ko katrs atnesis: mājās gatavoti sālījumi, maize, ogas no dārza. Nav vajadzīgas nedēļām ilgas sarakstes “WhatsApp” grupās, nav jāsaskaņo ēdienkarte vai pienākumu sadale. Dažreiz pat grūti saprast, kurā brīdī parasta saruna pārvēršas nelielos svētkos un kāds tieši bija to iemesls. Galvenais ir pati kopā būšana, nevis formālais iemesls.
Turpretī viņa mājvietā pat vismazākā draugu tikšanās parasti tiek rūpīgi plānota. Katram ir jāatrod laiks savā pārslogotajā kalendārā, un ierašanās ciemos bez iepriekšējas saskaņošanas tiek uzskatīta par teju vai nepieklājību un privātās telpas pārkāpumu.
3. Maģiskais klusums
Klusums izrādījās vēl viens milzīgs atklājums. Viņš rakstīja, ka laukos pirmo reizi pēc ilga pārtraukuma ir patiesi sadzirdējis, kā “skan” klusums. Tā nav skaņas neesamība, bet gan citāds akustiskais fons. Kad tu nedzirdi ne dūcošus gaisa kondicionierus, ne tālu automašīnu troksni vai pilsētas ventilācijas sistēmu rūkoņu, bet tā vietā saklausi putnu dziesmas, vēja šalkoņu koku galotnēs un tālru tērauda klaboņu.
Viņš atzīmēja, ka Amerikā šādu absolūtu, dabisku klusumu var atrast tikai ļoti tālu nacionālajos parkos vai arī neticami dārgos rajonos, kur cilvēki maksā milzu naudu, lai paslēptos no civilizācijas trokšņiem. Pie mums Latvijā tas ir pieejams gandrīz ikvienā lauku sētā.
4. Brīvība un dabas tuvums
Viņu fascinēja tas, cik brīvi Latvijas laukos jūtas bērni. Viņi vienkārši skraida pa ciema ielām, dzenā bumbu, lec pāri žogiem un spēlējas pļavās bez nemitīgas vecāku uzraudzības. Tam visam pa vidu ir dzīvā daba: kaimiņienes gaiļi, kas sāk savu koncertu četros no rīta, un kazas, kas, izmukušas no tuvējās saimniecības, jau trešo reizi mēģina nograuzt dekoratīvos krūmus viņu pagalmā.
Mums tas šķiet pat nedaudz kaitinoši, bet viņam tas izraisīja neviltotu sajūsmu. Viņš jutās kā nonācis filmā par bērnību pirms piecdesmit gadiem. Viņa acīs jautājums “vai tiešām tā drīkstēja?” bija nolasāms ik uz soļa. Dzīvojot laukos ilgāk, viņš saprata, ka šāda brīvība un dabas ritms nav saistīts tikai ar valsts politiku, bet gan ar pašu dzīvesveidu, kas vēl nav paspējis pilnībā “pilsētnieciski” sastīvēt.
5. Iespēja pilnvērtīgi dzīvot bez automašīnas
Viens no interesantākajiem viņa novērojumiem bija par sabiedrisko transportu. Viņu patiesi pārsteidza autobuss, kas piestāj ciemā dažas reizes dienā un uztur saikni ar tuvējo pilsētu. Jā, varbūt tas nekursē ik pēc piecpadsmit minūtēm, bet tas ir stabili, prognozējami un pēc saraksta. Tas pavēra viņam pilnīgi jaunu perspektīvu – laukos ir iespējams izdzīvot bez personīgā auto. Var aizbraukt uz tirgu vai lielāku veikalu. Turklāt daudzos ciemos vēl aizvien darbojas veikalu punkti, kur veikals brauc uz riteņiem un var saņemt pirmās nepieciešamības preces.
Viņš salīdzināja to ar Amerikas provinci, kur sabiedriskais transports ārpus milzīgajām metropolēm praktiski nepastāv. Tur dzīve bez automašīnas ir nevis grūta, bet gandrīz neiespējama – ne bērnu uz skolu aizvest, ne pēc pārtikas tikt. Te skolēnu autobuss piestāj ceļa galā. Es smaidot domāju – ak, man vēl vajadzēja viņam pastāstīt par mūsu interneta veikalu kurjeriem un pakomātiem, kas tagad atrodami pat visattālākajos pagastu centros!
6. Īsti, svaigi zemnieku produkti
Vēl viens viņa “kultūršoks” bija saistīts ar pārtiku. Viņu nebeidza pārsteigt, ka svaigi, dabiski produkti šeit netiek uzskatīti par kaut ko ekskluzīvu vai neaizsniedzamu. Piens “tieši no govs”, māju vistu olas, svaigs biezpiens, pašu dārzā audzēti dārzeņi un tikko plūktas dilles. Tas viss ir vai nu tavā dārzā, vai iegādājams pie kaimiņa par saprātīgu cenu.
Mūsu sakņu dārzi nav tikai modīgs “eko-bio” hobijs, bet gan gadu desmitiem izkopta dzīves sastāvdaļa. Tas ir tik ērti – iziet rīta rasā, noplūkt kraukšķīgu gurķi un svaigus zaļumus brokastīm. Tu precīzi zini, kā tas audzis un ka tajā nav nekādas liekas ķīmijas. Viņa dzimtenē šādi “farm-to-table” produkti bieži vien ir augsta statusa un luksusa simbols. Tikai turīgākie slāņi var atļauties regulāri iepirkties specializētos “organic” veikalos vai braukt uz tālām fermām, kur cenas ir vairākas reizes augstākas nekā parastos lielveikalos.
7. Mājas, kurām ir dvēsele un vēsture
Pats emocionālākais un, iespējams, visgrūtāk saprotamais punkts viņam bija mūsu attieksme pret mājām. Viņš ievēroja, ka māja var būt ļoti veca, pat nedaudz nolietojusies, bet cilvēki to mīl, labo, lēnām atjauno un turpina tajā dzīvot paaudzēm ilgi. Tā netiek uzskatīta par apgrūtinājumu, no kura jātiek vaļā, ja tā nesniedz tūlītēju peļņu.
Latvijā pēdējos gados ir vērojama brīnišķīga tendence: aizvien vairāk cilvēku izvēlas nevis uzcelt jaunu, modernu “kasti” klajā laukā, bet gan glābt un atjaunot vecās koka mājas. Tas nav tikai būvniecības process, tā ir filozofija, kas balstās cieņā pret vēsturi un ilgtspējību. Lūk, kas šo procesu padara tik īpašu un kāpēc izvēle par labu atjaunošanai, nevis nojaukšanai, kļūst par emocionālu un vērtīgu ieguldījumu.
Mantojuma saglabāšana un dvēsele
Katrai vecai mājai ir savs unikālais stāsts un “dvēsele”. Kad jūs nojaucat vecu māju, jūs izdzēšat veselu nodaļu no konkrētās vietas vēstures. Atjaunojot, jūs kļūstat par daļu no šī stāsta. Latvijas ainavai tik raksturīgās koka guļbūves ar slīpajiem jumtiem un mazo rūšu logiem rada mājīgumu, ko nav iespējams nopirkt veikalā. Cilvēki aizvien vairāk sāk novērtēt vēsturisko patinu – laika pēdas kokā, kas piešķir mājai raksturu. Šis Trevoram patika vis vairāk. Viņš tajā saskatīja kaut ko ļoti cēlu un brīnumainu.
Rietumu patērētāju kultūrā veca māja bieži vien tiek uztverta kā neizdevīgs aktīvs ar augstām uzturēšanas izmaksām. Pie mums māja ir dzimtas stāsts, atmiņas un piederības sajūta. Man ir patiess prieks redzēt, kā pēdējos gados arvien vairāk jaunu ģimeņu atgriežas laukos, atjauno kokgriezumus, liek jaunus jumtus un iepūš dzīvību ēkās, kurās savulaik saimniekojušas viņu vecvecmāmiņas. Tajā ir kaut kas ļoti skaists, patiess un sirdi sildošs.
Lasot šīs viņa piezīmes, es sapratu vienu – mēs esam tik ļoti pieraduši pie sava dzīves fona, ka bieži vien nepamanām tā unikālo vērtību. Cilvēkam no malas tieši šīs vienkāršās lietas – klusums, kaimiņa atnestais pīrāgs un vecas mājas smarža – izrādās pats lielākais dārgums. Varbūt mums visiem derētu reizēm paskatīties uz savu ikdienu ar tikpat pārsteigtām un pateicīgām acīm.
